. APSKATES VIETAS
Aleksandrija ir pazīstama ar savu 110 m augsto Bāku (vienu no septiņiem pasaules brīnumiem) un lielo Aleksandrijas bibliotēku. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai daži no apskates objektiem. Daudzi pilsētas kvartāli nogrima Aleksandrijas līcī pēc grunts ieliekšanās, ko izraisīja zemestrīce.
Aleksandrijas bibliotēka – Valdnieks Ptolemajs II, dibināja bibliotēku 3.gs.p.m.ē.. Tā bija lielākā visā antīkā pasaulē, tur glabājās aptuveni 400 – 700 tūkst. pergamenta vīstokļu. Lai savāktu pēc iespējas vairāk eksemplāru, Ptolemaji bija izdevuši pavēli, saskaņā ar kuru, visiem kuģiem, kas iebrauca Ēģiptes galvaspilsētā, bija jāpārdod, Aleksandrijas bibliotēkai, uz kuģa esošos manuskriptus vai vismaz atļaut izveidot to kopijas. Ir zināmi nostāsti par to, ka Ptolemajs III Atēnu iedzīvotājiem aizdevis lielu naudas summu, bet kā ķīlu paņēmis valsts īpašumā esošos triju dižo traģiķu sacerējumu eksemplārus. Kad atēnieši aizdevumu atdevuši, Ēģiptes valdnieks viņiem nosūtījis nevis ieķīlātos manuskriptus, bet to mazvērtīgas kopijas. Jūlijam Cēzaram uzbrūkot Aleksandrijai, tika aizdedzināta bibliotēka un liela tās daļa nodega. Marks Antonijs atjaunoja bibliotēku un papildināja to ar jaunām grāmatām no senās Pergamonas pilsētas bibliotēkas. Tomēr 273 gadā imperators Aurēlijs nodedzināja bibliotēku pilnībā, daļa grāmatu tika aizvestas uz Konstantinapoli (Stambulu). Pastāv uzskats, ka grāmatas, kurās tika aprakstīta pagānu tēma, paglāba pagānu priesteri un paglabāja savos tempļos. 391 gadā uzsākās konflikts starp kristiešiem un pagāniem, kā rezultātā tika iznīcināti pagānu tempļi un iespējams arī vērtīgās grāmatas.
Jaunā Aleksandrijas bibliotēka tika atvērta vairāk kā 2000 gadus pēc tās bojāejas – 2002. gadā. Ēka tiek uzskatīta par vienu nu interesantākiem arhitektūras projektiem Ēģiptē. Tā ir vertikāls, pa diognāli sagriezts cilindrs, kura ģeometriski tīrās līnijas atgādina senās Ēģiptes arhitektūru. Taisnā līnija, kas caurvij bibliotēkas cilindrisko formu, patiesībā ir gājēju tilts, kas nodrošina nokļūšanu no Aleksandrijas Universitātes uz dienvidu daļu. Tilts šķērso intensīvas satiksmes ielu, lai sasniegtu bibliotēkas otro stāvu, un stiepjas tālāk uz jūras pusi līdz pat atklātajam laukumam ēkas ziemeļu daļā. Ārsienas apšūtas ar Asuānas granītu, kurā iegravēti dažādu pasaules valodu Bibliotēka atrodas Vidusjūras krastā. Jumts (stiklotais) projektēts tā, lai saule apgaismotu visu septiņu lasītavu galdus ar 2000 lasītāju vietām. Bibliotēkā ir aptuveni 8 miljoni grāmatu. Tajā atrodas lielākā arābu manuskriptu kolekcija. Visa kolekcija digitalizēta.
Pompeja granīta kolonna – antīkais piemineklis, kurš atrodas uz senā Aleksandrijas akropoles pakalna, blakus pilsētas muslimu kapsētai. Kolonnas augstums kopā ar pjedestālu ir 30 m. Tās ass ir izgatavota no sarkanā granīta lejas apkārtmērs ir 2,7m uz augšu sašaurinās līdz 2,4m. Kolonna ir izkalta no viena granīta bluķa un tās svars ir aptuveni 396 t. Tika izmantotas tādas pašas metodes, kā obeliska izveidošanai. Celtne tika izdemolēta, kad sākās konflikts starp kristiešiem un pagāniem. Lai gan Pompeja kolonai no pagānu valdnieka tika tikai nosaukums, arī tā krita nežēlastībā.
Faras bāka – tika uzcelta uz Faras salas, Vidusjūrā, netālu no Aleksandrijas krasta, bāka tiek uzskatīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Cēla to aptuveni 20 gadus un tā sastāvēja no 3 daļām: pirmā bija taisnstūra formas (60m augstums, 40 m platums), tajā atradās istabas, kur dzīvoja zaldāti un darbinieki, otrā daļa bija astoņstūrains kolonu prizmas – tornis, no balta marmora (40 m augsts), kurā bija spirālveida trepes, trešā bāka bija cilindra formas no 8 kolonām, kurā nepārtraukti dega milzīgs ugunskurs, kura gaismu atspoguļojusi sarežģīta spoguļu sistēma (noslīpēti bronzas spoguļi). Visbeidzot bākas virsotnē atradās 7 metrus augsta jūras dieva – Poseidona statuja no bronzas. Bākas gaismu varēja redzēt no 60 – 100 km attāluma. Bāka tika uzcelta, lai kuģiem pārplūstošās Nīlas deltas ūdeņos būtu vieglāk atrast ceļu uz ostu. Ap 12 gadsimtu Aleksandrijas līcī māla līmenis bija tik augstu pacēlies, ka kuģi vairs nevarēja ostā iepeldēt. Bāka zaudēja savu nozīmi un tika atstāta novārtā. Bronzas plāksnes, kuras bija spoguļu vietā, tika pārkausētas monētās un 14. gadsimtā zemestrīces laikā, bāka sagruva. Bākas lauskas izmantoja, lai uzceltu KAIT – BEIJ cietoksni. Šis cietoksnis, vairākas reizes pārcelts, stāv arī šobrīd.
Kait – Beij cietoksnis – 15 gadsimtā uzcelts uz Faras salas. To uzsāka celt 1477 gadā sultāns Kaitbeijems, kopš tā laika cietoksni ir vairākas reizes pārbūvējuši. Šis cietoksnis aizņēma svarīgu vietu Aleksandrijas aizsarg sistēmā 15. gs. Cietokšņa teritorijā ir uzcelta citadele, tieši uz slavenās Faras bākas drupām. Aptuveni 1480 gadā cietoksnī uzcēla arī mošeju, citadele turpināja funkcionēt.
Kom–aš–Šavkafas katakombas – atrodas mazliet uz Dienvidrietumiem no Pompeja kolonnas, tās tiek datētas ar mūsu ēras I – II gadsimtu. Tās sastāv no daudzstāvu labirinta uz kuru ved spirālveida kāpnes. Trijos stāvos (divi atrodas zem ūdens) un vairākos desmitos zālēs, atrodami dažādi ēģiptiešu, grieķu un romiešu stila apbedījumu veidi – katakombas. Starp tiem arī sarkofāgi un zārki – akas dziļos klinšu dobumos. Zāles ir rotātas ar kolonnām un statujām, kā arī citiem tā laika simboliem. Daudzus gadus katakombas stāvēja aizgruvušas, tās tika atklātas no jauna 1900 gadā.
Subscribe to this comment's feed
