Modernā arābu valoda tiek uzskatīta par semītu saimes arābu-kanaāniešu atzara valodu. Kaut arī arābu valoda nav vecākā no semītu valodām, tai piemīt daudzas protosemītu valodas fonētikas, morfoloģijas un sintakses iezīmes. Balstoties uz to, cik pilnīgi arābu valodā ir saglabātas protosemītu valodas iezīmes, daudzi lingvisti uzskata to par konservatīvāko no semītu valodām.

Arābu protovalodas (senās ziemeļarābu valodas) senākie rakstu pieminekļi ir ar 8. gs. p.m.ē datētie HasasSaūda Arābijas austrumos. Uzraksti ir epigrāfiskajā musnadā - senajā Dienvidarābijas alfabētā. Tiem seko 6. gs. p.m.ē. Lihjānas teksti no Saūda Arābijas dienvidaustrumiem un tamūdu dialekta teksti visā Arābijas pussalā un Sinājā. Vēlākie rakstu pieminekļi ir 1. gs. p.m.ē. Safas teksti un daudzi arābu personvārdi nabatiešu pierakstos (rakstītos aramiešu valodā). pieraksti

Mūsu ēras 4. gs. nodibinājās arābu karalistes Irākas dienvidos (lehmīdi), Sīrijas dienvidos (gasanīdi) un centrālajā Arābijā (kindīti), kuru lietvedība saglabājusi līdz mūsu dienām nedaudzos pirmsislāma perioda arābu rakstu pieminekļus arābu alfabētā.

Izmantotā literatūra