Augšējā Ēģiptes daļa izveidojās par "maizes" rajonu, jo Nīlas deltā bija plaši purvi, lauki un ganības. Labību senie ēģiptieši sēja pēc plūdiem, kad zeme vēl kādu laiku bija slapjā dubļu masā, tajā izsēja graudus un pēc tam pāri laukam tika dzīts ganāmpulks ar aitām un auniem. Aiz ganāmpulka gāja gani, kuri neļāva lopiem stāvēt uz vietas, tā rezultātā graudi tika samīdīti zemē. Kad labība bija izaugusi, tad audzēja dārzeņus, piem., sīpolus, puravus, kāpostus, pupas, gurķus un salātus. Lauksaimnieki veidoja dārzus no augļu kokiem, vīnogulājiem (vairumā vīnogas audzēja deltā, bet nelielos daudzumos visā Ēģiptes teritorijā). Audzēja arī linus, ražoja linu eļļu, auda linu audumus un piekopta biškopību.

Lauksaimniekiem gads dalījās trīs daļās:

AKHET – Nīlas applūšana (jūnijs – septembris) – daži ēģiptieši devās tuksnesī laboja darba rīkus un rūpējās par lopiem līdz upe atgriezās savos krastos, bet lielākā daļa strādāja pie faraona – cēla piramīdas, kapenes vai tempļus.

PERET – augšanas sezona (oktobris – februāris) – oktobrī tika apstrādāta zeme un iesēta labība. Pēc labības dārzeņi.

SHEMU – novākšanas sezona (marts – maijs) – novāca ražu, nogādāja drošā vietā, laboja kanālus – gatavojās Nīlas applūšanai.

Kukurūzas novākšana: vispirms nāca griezēji, kuri ar koka sirpi, kuram bija piestiprināts ass krams nogrieza kukurūzu stiebrus. Tad sievietes un bērni savāca visas nokritušās kukurūzu vāles, tām pāri dzina nogrieztām kukurūzas vālēm, lai atdalītu kukurūzas graudus no tām. Tad graudus svieda gaisā, lai vējš aizpūš pelavas.

Bagāto un vidusslāņa ēģiptiešu virtuve bija ļoti dažāda, jo Ēģiptes tuksnesis līdzinājās stepei un tur savvaļas dzīvnieku netrūka, gaļu vienmēr ieguva medījot. Nabadzīgie Ēģiptes iedzīvotāji bieži vien pārtika tikai no papirusa stiebra mīkstuma.

Nīlas deltā bija viegli uzturēt dažādus mājlopus - buļļus, aitas un kazas. Iedzīvotāji vislabprātāk izvēlējās putnu gaļu, tāpēc tie savās saimniecībās audzēja pīles, zosis un vistas. Mājlopus izmantoja arī saimniecībā, lai apstrādātu laukus. Tuksnesī medīja savvaļas dzīvniekus, lai iegūtu gaļu un ādu.

Pārtikā daudz tika lietots kazas un govs piens, no kā gatavoja sieru.

Zivis tie sāka ēst salīdzinoši vēlu, jo baidījās iet Nīlas upē dēļ tur dzīvojošajiem krokodiliem. Iegūtās zivis tie gatavoja ierokot saules sakarsētās smiltīs uz 40 – 50 dienām, tikai pēc tam tās tika izraktas un apēstas.

No garšvielām vispopulārākie bija ķiploks, sīpols un mārrutki. Gatavojot ēdienus diezgan daudz tika izmantotas arī dažādas eļļas – olīvu eļļa, augu eļļas un sviests. Sakņu dārzos audzēja dažādus pākšaugus, artišokus, salātus, gurķus un redīsus. Tieši dārzeņus ļoti daudz lietoja pārtikā, jo tie auga visu gadu un lielākoties bija svaigi – tikko no dobes. Sīpoli ēdienu pagatavošanai tika izmantoti jau ļoti sen. Interesanti, ka vārītu kāpostu saimnieces pasniedza maltītes beigās kā saldo ēdienu.

Nīlas deltas klimats nodrošināja arī augļu daudzveidību, tika audzētas melones, dateles, vīģes, vīnogas, granātāboli, banāni un citi augļi. Vīnogas kaltēja saulē, tā tās bija vieglāk saglabāt, attiecīgi rozīnes bija labi pazīstamas un plaši izmantotas. Par visvērtīgāko ēdienu tikai uzskatīta maize, kuru senie ēģiptieši ēda kopā ar dažādām piedevām. Cepot pīrādziņus vai bulciņas, tos pildīja ar augļiem vai olām. Maizes cepšanai izmantoja dažādus miltus, bet visbiežāk miežu, plēkšņu kviešu vai kviešu miltus. Ēģiptieši bija pirmie, kuri uzsāka cept raugu maizi. Plāceņus gatavojot saimnieces sajauca pliekanu mīklu no miltiem, kopā ar eļļām un medus. Maizi cepa, sajaucot mīklu lielā traukā, mīcīja ar abām rokām. Mīkla sastāvēja no rauga, sāls, garšvielām, pienu un dažreiz sviestu un olām. Sākumā maizi cepa uz atklātas uguns, ar laiku iemācījās izveidot formas un iesmērēt tās ar taukiem, izveidoja maizes cepamās krāsnis. Senie ēģiptieši mācēja izcept aptuveni 30 dažādu veidus maizes un plāceņus. No graudzālēm tie gatavoja zupas, putras un plāceņus. Tai laikā vēl nebija izstrādāta graudu attīrīšanas tehnoloģija, tādēļ arī miltos nokļuva daudz netīrumu, bieži vien akmeņu. Rezultātā, ēdot maizi, bija liels risks sabojāt zobus.

No dzērieniem visiecienītākais bija alus – ēģiptiešu nacionālais dzēriens, to darināja no miežiem un datelēm. Līdz galam neizceptu maizi sajauca lielā traukā kopā ar dateļu sulu. Pēc rūgšanas šķidrums tiks saliets māla krūkās un aiztaisīts ar stingru korķi. Alus bija pilns ar maizes kunkuļiem, tādēļ, to pirms, dzeršanas izkāsa koka sietā. Deltas apgabala iedzīvotāji priekšroku deva vīnam, jo tur bija iespēja audzēt vīnogas, tomēr vīns tā arī palika turīgo ēģiptiešu vai svētku dzēriens.

Senajā Ēģiptē tika izgudroti raugs, pankūkas un alus. Ēģipte tiek uzskatīta pat par alus dzimteni.

Arābi iekarojot un pakļaujot Ēģiptes teritoriju mūsu ēras 7 gs. pakāpeniski pārveidoja ne tikai šīs zemes vietējo iedzīvotāju ikdienu, bet arī gastronomiju un ēšanas kultūru kopumā. Tika ieviesti dažādi ēdienu un dzērienu aizliegumi (cūkgaļa, alkohols), mainīti ēšanas ieradumi, manieres pie galda un pats ēšanas process.

Arābu visbiežāk ēda dateles un piens produktus (kazas, aitas). Maize tika ēsta reti, jo to uzskatīta par izšķērdību (arābi bija klejojoša tauta un tāpēc nenodarbojās ar lauksaimniecību – neaudzēja graudus), bet gaļa galdā parādījās tikai tajās reizēs, kad tika veikti dzīvnieku ziedojumi Dievam vai augstu viesu pacienāšanai.

Austrumu – Vidusjūras aspekti, ēģiptieši virtuvē, parādījās pēc Ēģiptes pārveidošanas par vienu no Osmaņu Impērijas provincēm. Ēģiptes iedzīvotāji iemācījās gatavot tādus Turcijas ēdienus kā Dolma – pildīti vīnogu lapu vīstokļi, Šiškebab – vistas gaļas šašliks, kā arī dažādus saldumus.

Informācijas avots:

http://www.gipoteza.info/?cat=1

http://www.woodlands-junior.kent.sch.uk/Homework/egypt/farming.htm