Senās Ēģiptes mitoloģijā pamatdoma ir rūpes par pēcnāves dzīvi. Tāpēc faraoni ieguldīja milzīgus līdzekļus, lai attīstītu arhitektūru un uzceltu mūžīgas atdusas vietas, kuras nodrošinātu dzīvi pēc nāves.

Visvarenākās ir saglabājušās līdz šodienai – piramīdas. To mērķis bija uzskatāmi parādīt tautai, cik varens ir Ēģiptes faraons, līdz šodienai ir saglabājušās arī kapenes, kuras nav tik efektīvas pa gabalu, bet ir apbrīnas vērtas tajās ieejot..

Atdusas vietu celtniecība prasīja daudz izdevumu un cilvēku upuru, tomēr galvenais pluss bija tas, ka tās celtniecībā tikai iesaistīti ļoti daudz ēģiptiešu un tas bija labs ienākumu avots. Šīs ēkas bija pirmās mūra celtnes Ēģiptē, tāpēc līdz mūsdienām nav saglabājušās valdnieku dzīves mājvietas. Jo tās netika uzskatītas par gana svarīgu, lai satrauktos par ēku noturību.

Piramīdu redzamība bija arī liels mīnus, jo to atrašanās vieta bija zināma visiem daudzu km attālumā. Lai arī tās rūpīgi sargāja, tās tomēr tika izlaupītas. Galvenais laupītāju mērķis bija faraona mūmija, jo tajā, starp marlēm, varēja atrast daudz dārgmetāla talismanu ( skarabeji, ank atslēgas, čūskas utml). Tomēr, lai faraons iegūtu mūžīgu dzīvi, viņa ķermenim bija jāsaglabājas.

Tāpēc, ar 18 dinastiju, faraoni mainīja apglabāšanas taktiku – tie izvēlējās nomaļu ieleju, kura bija gana tuvu Nīlai, lai nesarežģītu celtniecību un tai pašā laikā, gana augstu no tās, lai plūdu laikā neaplūstu, tur paslepus izveidoja kapenes. Kapenes tika raktas klintī, pēc faraona apglabāšanas, nebija zināma to atrašanās vieta, jo to ieeja tika aizbērta. Lai kompensētu zudušo piramīdu varenību, kapenēs tika apgleznotas sienas un no iekšpuses tās bija stipri iespaidīgākas kā piramīdas. Diemžēl ar laiku, arī to atrašanās vietas tika atklātas un lielākā daļa no tām pilnībā tika izlaupītas.