Arheoloģiskās ekspedīcijas liecina, ka Nīlas ieleja tika apdzīvota sākot ar 30 – 10 tūkst. g. p.m.ē. Augšēģiptes iedzīvotāji jau 12500 g. p.m.ē. mācēja pļaut un kult savvaļas graudaugus, ar 5 tūkst. g. p.m.ē. tie pieradināja savvaļas dzīvniekus un sāka tos kopt kā savus mājlopus.

Nīlas ielejā mūsdienu cilvēki uzsāka patstāvīgu dzīvi aptuveni pirms 100 t. gadiem. Galvenā nodarbošanās tai laikā bija lauksaimniecība. Nīlas ieleja bija ļoti auglīga, jo upei pārplūstot tā katru gadu zemi pārklāja ar jaunu bagātīgu zemes kārtu, tas arī nodrošināja bagātās ražas katru gadu. Nīlas ielejas iedzīvotāji piekopa ļoti vienkāršu dzīves veidu. Dzīvoja māla būdās ar palmu zaru jumtiem, tiem piederēja tieši tik daudz mantu, cik varēja uzlikt ēzeļa mugurā, jo plūdu laikos, cilvēki devās tuksnesī. Mājas izjuka ūdenī, tāpēc tās būvējot, netika tērēts pārāk daudz materiālu un enerģijas. Klimats visu gadu bija silts un patīkams, tāpēc būdas pildīja vairāk ēnas funkciju.

Nīlas iedzīvotāju dzīve bija viegla un ražas bagātas, tas veicināja cilvēku pieplūdumu šim reģionam, jau 1500 gadus vēlāk ieleja bija pilnībā apdzīvota un praktiski visi nodarbojās ar lauksaimniecību. Ar laiku ciemati savā starpā apvienojās un izveidojās mazas valstiņas. Sākot ar 3000 g. p.m.ē. šo laiku var atzīmēt par Ēģiptes civilizācijas sākumu, līdz pat 30. g. p.m.ē., kad tā pārgāja Romas impērijas varā.