Arheoloģiskās ekspedīcijas liecina, ka Nīlas ieleja tika apdzīvota sākot ar 30 – 10 tūkst. g. p.m.ē. Augšēģiptē jau 12500 g. p.m.ē. mācēja pļaut un kult savvaļas graudaugus, ar 5 tūkst. g. p.m.ē. cilvēki pieradināja savvaļas dzīvniekus un sāka tos kopt kā savus mājlopus.

Nīlas ielejā mūsdienu cilvēki uzsāka patstāvīgu dzīvi aptuveni pirms 100 t. gadiem. Galvenā nodarbošanās tai laikā bija lauksaimniecība. Nīlas ieleja bija ļoti auglīga, jo upei pārplūstot tā katru gadu zemi pārklāja ar jaunu bagātīgu zemes kārtu, tas arī nodrošināja bagātās ražas katru gadu. Nīlas ielejas iedzīvotāji piekopa ļoti vienkāršu dzīves veidu. Dzīvoja māla būdās ar palmu zaru jumtiem, tiem piederēja tieši tik daudz mantu, cik varēja uzlikt ēzeļa mugurā, jo plūdu laikos, cilvēki devās tuksnesī. Mājas izjuka ūdenī, tāpēc tās būvējot, netika tērēts pārāk daudz materiālu un enerģijas. Klimats visu gadu bija silts un patīkams, tāpēc būdas pildīja vairāk ēnas funkciju.

Senā Ēģiptē galvenā un vienīgā vara piederēja faraoniem. Pārējā tauta tika sadalīta trīs slāņos: darba devēji, vergi un zemnieki.

Zemnieki

Zemniekiem bija nelieli zemes pleķīši, nedaudz lopi un darba rīki. Auglīgā ielejas zeme deva iespēju zemniekiem izaudzēt labas ražas, rezultātā viņi ieguva vairāk nekā bija nepieciešams izdzīvošanai. Veiksmīgākie ar laiku izmantoja savu stāvokli un piespieda nabadzīgākos maksāt nodevas un atdot viņiem daļu izaudzēto. Ar laiku izveidojās bagātie un nabadzīgie zemnieki, no kuriem bagātie kļuva ar vien bagātāki, bet nabadzīgiem neviens nedeva iespēju attīstīties.

Darba devēji un vergi

Darba devējiem piederēja zeme, darba rīki, lopi, zelts un vergi. Vergiem savukārt nepiederēja nekas. Kara laikā tika sagūstīti gūstekņi, tādējādi tie kļuva par vergiem. Sākumā vergus apzīmēja ar vārdu "nogalinātie", jo tos nogalināja. Pēc laika, saprata, ka vergus var izmantot kā bezmaksas darbaspēku un tad tie tika dēvēti par "dzīvie nogalinātie".

Vergiem nebija nekādu tiesību un īpašuma. Saimnieki varēja tos nodarbināt, sist, pat nogalināt, ja vēlējās. Verdzenes strādāja smagus mājas darbus, piem. mala miltus akmens dzirnavās. Ēst tiem devai tikai tik daudz, lai tie spētu dzīvot un strādāt.

Paši darba devēji bija bagātnieki, kuri ar varu bija atņēmuši pārējiem zemi, īpašumus un pakļāvuši tos sev. Viņi nestrādāja un dzīvoja bagātās mājās, zemnieki tiem maksāja lielas nodevas. Lai noturētu savu statusu darba devējiem bija pašiem savi pārvaldnieki, kuri rūpējās, lai vergi strādātu un zemnieki maksātu.

Senie Ēģiptieši bieži mīlēja rīkot dzīres. Tika kauts bullis, uz iesmiem cepti putni. Dzīru vietā tika izlikta vesela rinda ar vīnu krūkām, uz paliktņiem tika izlikti augļi lielos grozos un iepriekš atdzesēts ūdens. Visu pārklāja ar drēbi, lai pasargātu no netīrumiem un kukaiņiem. Katru viesi sagaidīja un pavadīja mājas saimnieks. Pirms dzīres sākās tika skaitītas lūgšanas Dieviem, pirmajam ēdienu nolika AMONAM (saules dievam). Godājamiem viesiem piedāvāja sēdēt krēslos ar zelta un sudraba rotājumiem. Parastāki viesi ieņēma vietu uz taburetēm, bet nabagi sēdēja uz zemes. Neprecētās sievietes un vīrieši sēdēja viens otram pretī, laulātie – blakus. Viesus apkalpoja jaunas un skaistas kalpones, caurspīdīgos apģērbos.

Ikdienā turīgie ēģiptieši daudz spēlēja dažādas spēles, meta kauliņus, Jaunie puikas deva priekšroku sporta spēlēm. Gadījās arī pa kādam negodīgam spēlētājam un tos sodīja visai nežēlīgi – vispirms sasēja un pēc tam sita ar nūjām. Meitenes izvēlējās deju apmācības, jo katrai ēģiptietei bija jāmāk skaisti dejot.

Ēģiptieši ļoti mīlēja mūziku. Jau pirms tika izdomāti mūzikas instrumenti, ritmu tie sita ar plaukstām. Ļoti ātri parādījās tādi mūzikas instrumenti kā arfas un fleites. Visbiežākā muzikanti spēlēja un dziedāja par nāves tēmu.

Termins "ģimene" un "mājas uzcelšana" ēģiptiešiem bija sinonīms. Vecāki bieži vien ļāva jauniešiem pašiem izvēlēties sev sievu vai vīru. Kāzas ēģiptiešiem noritēja ar gājienu, kura laikā jaunā sieva tika pārvesta no vecāku mājām uz jaunā vīra māju. Kāzu gājienu katra ģimene centās organizēt cik vien iespējams bagātāku. Laulības tika arī reģistrētas. Kopējā īpašumā jaunais vīrs ieguldīja 2/3, bet jaunā sieva 1/3 daļu īpašuma. Pēc viena laulātā nāves, otram piederēja viss kopīpašums, bet dāvināt vai pārdot tas varēja tikai savu daļu.

Senie ēģiptieši pret sievietēm izturējās visnotaļ skarbi. Par neuzticību sievieti sodīja ar nāvi, turpretī vīrietim tas bija atļauts. Vīriešiem bez sievas vēl bija arī mīļākās, kuras bija pie ģimenes piederošas. Pēc likuma vīram bija tiesības sist sievu, bet brālim – māsu. Taču ja vīrietis sakropļoja savu sievu, viņam bija jāstājas tiesas priekšā un jāapsola tā vairs nedarīt. Ja solījums tika lauzts, tad sieva saņēma pilnībā visu kopīpašumu.

Bērnus tie mīlēja, īpaši priecājās par dēla dzimšanu, mazāk priecīgi bija arī par meitu. Neviens īpaši nesatraucās, ka bērns varētu nomirt badā. Ārpus mājas bērni skraidīja pliki ar krellēm ap kaklu un ēda papirusa stumbra mīkstumu. Bērnus mīlēja, priecājās, ka to ir daudz, bet mīlestība nenozīmēja arī rūpes. Senos laikos ģimenēs bija liels bērnu mirstības procents. Vecāki vēlējās, lai bērniem būtu laba dzīve, tāpēc lūdza dievieti HATHORU rūpēties par bērniem. Tās ģimenes, kuras bija bez bērniem vai tikai ar meitenēm, lūdza palīdzību pie priesteriem un pielūdza dievieti ISIDU.

Pret veciem cilvēkiem ēģiptieši izturējās ar lielu cieņu un pietāti par tiem rūpējās, lai viņiem būtu katrai dienu ko ēst un būtu labas vecumdienas. Katrs sapņoja nodzīvot līdz vecumdienām un saglabāt skaidru apziņu. Šādiem cilvēkiem garantēja krāšņas bēres. Arī faraons rūpējās par saviem vecajiem kalpiem, dodot tiem dzīves nogalē vieglākos darbus.

Jau no pašas civilizācijas sākuma ēģiptieši mācēja apstrādāt akmeni, kuru ieguva turpat Ēģiptes teritorijā. Tika iegūti: kaļķis, kvarcs, smilšakmens, granīts, diorīts, alibasters. Nūbijās teritorija bija bagāta ar zeltu. Tika pielietot šāds iegūšanas veids: lai skala vieglāk lūztu, to sakarsēja un rūdu saturošā dzīslā iedzina metāla ķīļus. Šķembas skaloja un mazgāja, tik ilgi līdz palika pāri tikai zelts.

Visvairāk bija pieprasītas akmeņkaļu un kokgriezēju profesijas, šiem speciālistiem bija nepieciešamas arī padziļinātas zināšanas par vēsturi, faraoniem, dieviem, jo viņi izgatavoja vāzes, traukus, dievu statujas u.t.m.l. pasūtījumus no faraoniem un augstmaņiem. Vēlākā periodā Ēģiptes iedzīvotāji iemācījās arī izgatavot stiklu un veidot māla ķieģeļus. Ķieģeļu izgatavošana noritēja sekojoši, vispirms samaisīja Nīlas mālu, salmus un ūdeni, pēc tam veidoja kantainu formu un kaltēja saulē, ik pa 8 dienām pagriežot un nākamajiem sāniem.

Informācijas avots:

http://ru.wikipedia.org/wiki//Заглавная_страница

http://lv.wikipedia.org/wiki/S%C4%81kumlapa

http://www.gipoteza.info/?cat=1

http://www.egyptolog.ru